Mūķenes Kamedūlietes – īsa vēsture un garīgums

Kamedūliešu ordenis Polijā parādījās starp 1603. – 1605.g., kad Nikolajs Voļskis, Zygmunta III Vāzes amatvīrs, apmetināja Krakovas Bieļanos kamedūliešus eremitus no Kroņa Kalna Kongregācijas. Tie ātri kļuva populāri – parādījās jauni klosteri Bieniševā, Vigros, Varšavas Bieļanos, Ritvjanos un citās vietās. Apkārtējie cienīja tos par pasaules atstāšanas un vienkāršas, stingras vientuļnieciskās dzīves radikālismu. Interesanti, ka gandrīz 400 gadus šāds dzīvessveids nesavaldzināja tik ļoti sievietes, lai dzimtu vēlme atdarināt vīriešu dzīvesveidu: līdz pat otrajam pasaules karam Polijā netika nodibināts neviens mūķeņu kamedūliešu klosteris, lai gan Eiropā tie bija. Sieviešu kamedūliešu ordeņa atzars Polijā parādījās 1949.gadā – Zločevā pie Sieradzas apmetās atbraukušās no Francijas mūķenes kamedūlietes (polietes), kuras tāpat kā visi sv. Romualda mācekļi dzīvo pēc sv. Benedikta Regulas, bet balstās arī uz savas personīgās Konstitūcijas un uz Kamaldoli (Camaldoli) klostera un Kroņa Kalna Eremītu tradīcijas, kas akcentē kontemplatīvo dzīvesveidu tādā veidā kā to ir sapratuši Baznīcas Tēvi un kristietības pirmā tūkstošgada mūki kā Rietumos, tā arī Austrumos. Viņu sapratnē kontemplatīvā dzīve ir Dieva kontemplācija savas sirds dziļumos, kur Viņš ir atrodams, kā arī Dieva atrašana arvien no jauna apkārtējā pasaulē.

Zločevas mūķeņu kamedūliešu kopiena cenšas vienot kopienas dzīvi kopā ar vientuļniecisko, t.i., dzivojot vienā pāvesta klauzūras klosterī, kur katrai māsai ir sava celle. Celle tāpat kā askēze un klusēšana ir viena no vissvarigākajām kamedūliešu dzīves elementiem., atrasties tajā liek visi kamedūliešu likumdevēji. Tajā notiek satikšanās ar Dieva Vārdu un ar Dievu savā sirdī, tieši tur vislielākā mērā tiek izlūgtas žēlastības pasaulei, tur attīstās arī garīgā dzīve – mirst vecais cilvēks, lai varētu triumfēt Kristus. Izņemot celles vientulību, kamedūlisko dzīvesveidu raksturo arī klusēšana, kura tiek pārtraukta tikai vajadzības gadījumā, piem., lai nokārtotu nepieciešamas lietas darba laikā, rekreāciju laikā svētdienās un svētkos, kā arī plaši saprasta askēze, darbs, kas tiek izpildīts pēc iespējas vientulībā, bieži dabā, ārā, personīgā lūgšana, īpaši sv.Rakstu studēšana, ikdienas Vissv. Sakramenta adorācija.

Dienas galvenais notikums ir kopēja Euharistija. Kopienas dzīve atspoguļojas arī liturġiskajā lūgšanā, kuru māsas svinīgi celebrē korī, māsas lūdzas benediktīnisko breviāru, savas lūgšanas balsta daļēji uz kamedūliskajām parašām. Oficijs tiek daļēji dziedāts, daļēji recitēts (lasīts). Bez tam māsas lūdzas kopā rožukroni. Māsu kopējo dzīvi raksturo arī kopējs refektorijs (ēdamzāle).

Saskaņā ar tradīciju vispilnigākais un galējais kamedūliskā aicinājuma realizēšanas veids ir reklūzija – pilnīga (laicīga vai uz visu laiku) izolācja ne tikai no pasaules, bet arī no kopienas. Tā ir pilnīga sevis upurēšana Dievam un visas pasaules – brāļu un māsu – labā. Kungs Dievs aicina uz to tikai nedaudzus cilvēkus, kas tika jau pārbaudīti kopienas dzīvē, taču visparastākais veids, kādā mūķenu kamedūliešu klosteris realizē savu no Dieva saņemtu misiju, ir vienkārši tā klātbūtne pasaulē, kas pati par sevi pasaulē dzīvojošiem cilvēkiem izteikti liecina par Dieva eksistēšanu un Viņa mīlestību, kā arī nepārtraukta aizbildniecības lūgšana, kas tiek vienota ar apslēptu gandares un upurgatavu ikdienas dzīvi klauzūras mūros.

Kamedūliskajā garīgumā ir iespējama ari vairāk apustuliska veltīšanās kalpošanai brāļiem, kas atspoguļojas institūcijās, kuras vada dažas mūku un mūķeņu kamedūliešu kopienas, piem., viesu mājas, kas dod iespēju realizēt Konstitūcijā paredzēto viesmīlību, bet vienlaicīgi kalpo tiem, kas meklē klusumu, klusēšanu, Dieva tuvumu un vēlas atjaunot garīgos spēkus. Šāda viesu māja (“Sv.Romualda vientuļnieka nams”) jau dažus gadus pastāv pie mūķeņu kamedūliešu klostera Zločevā.

Šobrīd Zločevas kopienā ir 18 māsas.